Pārgājiens Tūja- Korķi (2005)

Bija jūnija beigas, Jāņi veiksmīgi nolīgoti, cilvēki pēc četrām brīvdienām atgriezās sūrajā realitātē, bet man bija sācies ilgi gaidītais atvaļinājums. Nezinu kad un kāpēc, bet jau kādu laiciņu atpakaļ galvā bija iesēdusies doma, uztaisīt fiziskajai kondīcijai pārbaudījumu- pārgājienu Tūja-Korķi . Tā trīs „drosminieki”- Agnese, Valters un es- nolēma izaicināt likteni un doties aptuveni 20 km garajā pastaigā.

Tās dienas rītā lija lietus, jutos manāmi piečakarēts, bet nezinu kāpēc- optimistiski noskaņots un cerēju, ka pasākums tomēr notiksies. Ap plks.10 lietus palikās mazāks, pēc zvana uz ”Korķu” mājām, mēs sapratām - show must go on – 20km attālumā no Tūjas jau spīdēja saule :)

10:30 Lietus pamazām mitējās un, svinīgi nofotografējoties pie Tūjas sarkanajām klintīm, eksperiments varēja sākties.

Laiks kā jau tikko pēc lietus bija padrēgns, bet mūsu acīs mirdzēja optimisms un, paejot garām Tūjas molam, sapratām, ka viss būs ok, priekšā mūs gaidīja terra incognita . Valters bija ieskatījies kartē, ka pa ceļam būs jāšķērso trīs upītes- bet neba tas mūs baidīja. Pirmā ieteka jūrā parādījās visai drīz, kurā Valters kā pirmatklājējs paspēja apmērcēt kājas.


Tālāk ejot, gandrīz no katras piejūras mājās, no kāpām uz krastu stāvēja izbūvētas trepes. Daudzas pēc janvāra vētras vēl nebija salabotas, bet saimnieki, kuri ērti vēlējās nokļūt līdz jūrai, jau bija paspējuši tās atjaunot. Šajā ceļa posmā bija patiesi skaisti skati- kurš teica, ka sarkanās klintis ir tikai pie Mantiņiem (Veczemju klintis)?

Ejot tālāk gar jūrmalu, mani sāka mocīt neliela deja vu sajūta- protams- šeit esmu bijis senāk- 80.gadu vidū ar vecākiem izbaudot vasaru atpūtas namā „Vecpeldes”- bezrūpīgā bērnība, peldēšanās un sauļošanās jūrmalā, jauni draugi, spēles, ugunskurā cepti kartupeļi...   Ap 11:45 tiek sasniegts Ķurmrags, ir nedaudz iesvīsts un sāk rasties doma par peldi jūrā, taču uzpūš Ziemelis un peldi atceļam. Tā kā iets diezgan paātri, šeit arī nolemjam taisīt pirmo pit stopu.

 
Ap 11:45 tiek sasniegts Ķurmrags, ir nedaudz iesvīsts un sāk rasties doma par peldi jūrā, taču uzpūš Ziemelis un peldi atceļam. Tā kā iets diezgan paātri, šeit arī nolemjam taisīt pirmo pit stopu.
Ķurmraga krastā stāv sasvērusies bāka. Labi cilvēki par mums ir parūpējušies un piesējuši striķi, pa kuru var ērti uzrāpties bākā, kas tiek arī darīts un iemūžināts.


Tagad nedaudz nožēloju, ka neuzrāpos līdz galam, taču – „ no augstākā punkta, ja skatās uz leju viss citādi rādās...”

12:15 Esam atkal ceļajūtīs, temps tiek nedaudz samazināts- Rīgas švītiņiem nav kur steigties. Protams, mums līdzi nav paņemta karte- virtuāli konstatējam, ka ir noieta kāda trešā ceļa daļa. Joprojām mūs, vismaz mani :) , priecē dabasskati, sarkanās kāpas, jūra un laiciņš, kas palicis manāmi siltāks.

Tuvojas posms, kurā gar jūras krastu ir tikai akmeņi- lieli, mazi... bet visādā ziņā tie krietni iebremzē pārgājiena gaitu- tā kā vēlāk izrādās ir tikai neliela „demonstrācija”, pirms pamatīgākiem pārbaudījumiem. Bet pārvarēt šo pasmago posmu ir vērts, visu šo ceļa posmu mūs priecēja mālainās, sarkanās kāpas– tagad mūsu acīm paveras „baltās klintis”- kā pirmatklājēji :) - nosaucam šo dabas objektu.
Plkst. ir pēc 13:00 , kad vēders sāk prasīt savu pusdienu devu, esam netālu no Veczemju (Sarkanajām) klintīm. Mēs zinām, ka šeit ir veikaliņš, kurā iepirkt ko paēdamu. No jūras krasta vairāk kā puskilometru novizamies no maršruta ( tajā brīdī, tas likās varen' daudz). Veikaliņš, diemžēl ir ciet, bufetniece ir aizdevusies nezināmā virzienā un mums nekas neatliek, kā atgriezties piejūrā.
Par laimi, esam padomājuši par proviantu- kāpās pie galdiņa tiek attaisītas čipsu pakas, no mugursomas izņemti pīrādziņi un atpogāts alus. Veczemju klintīs ir ko apskatīt, tas ir populārs piejūras objekts, taču šeit jau ir būts un vieta mums ir labi pazīstama (iespēja piekļūt no Rīgas- Tallinas šosejas).

 
Ap 14:00 dodamies tālāk ceļā, iet paliek aizvien grūtāk un jūras smiltis mijās ar akmeņainiem posmiem, ir pārvarēta 2/3 distances ( to mēs vēl nezinām). Pārsteigums sagaida mūs priekšā vēlāk- pēc kārtējā līcīša, priekšā paveras akmeņu krāvumi- tas ir posms aptuveni kilometra garumā- kāpelēšana no viena akmens uz nākošo ir diezgan nogurdinoša, arī Agnese vairs nav tik smaidīga kā ceļojuma sākumā.
14:45 Paveras skats uz realitāti- pāris kilometru attālumā ir kempings Meleki un jau tālumā var saskatīt Vitrupes puses aprises- turpat netālu arī ir „Korķi”. Meleku kafejnīca par laimi ir atvērta ceļotājiem, mēs esam godīgi nopelnījuši pusdienas. 15:30 Atgriežamies jūrmalā, līdz „Korķu” mājām ir palikuši nieka 3 km. Temps tiek nedaudz piebremzēts, nekur vairs nav jāsteidzas un priekšā jau redzama Vitrupes grīva. Tikai tagad piefiksējam, ka Valtera, kartē skatītās 3 upes, ir gājušas mums secen- pa ceļam gadījās pāris strautiņi, bet to šķērsošana mūs nepavisam neapgrūtināja.


16:00
Vitrupe ir klāt! Neesam jau no cukura un kolektīvi tiek nolemts šķērsot Vitrupi. Protams, dāmām, ka vienmēr ir priekšroka, un Vitrupes viltīgos ūdeņus pirmā šķērso Agnese. Nemaz tik sekla Vitrupe neizrādās- Agnese pamanās iebrist kādā zemūdens bedrē un samitrināt šortus, arī man sanāk nedaudz saslapināt „sāpju zonu”, Valters, pateicoties savām garajām kājām, tiek cauri sveikā, bet vairāk vai mazāk ( varbūt arī, žēl, ka tā:) bez starpgadījumiem, tiekam upes otrā krastā.


16:30 Iesoļojam „Korķu” Republikā. Apmēram 20km jeb 6 stundu pārgājiens ir veiksmīgi beidzies, esam saguruši, bet priecīgi un apmierināti ar redzēto un paveikto. Jā, mēs Rīgas švītiņi to izdarījām, bet vai to vari Tu!?

P.S. Kopš 2005. gada pārgājienā esmu gājis vēl 2 reizes, mainījies gājēju sastāvs, dabas skati bet ne izjūtas- tā ir lieliska atpūta draugu kompānijā!
Patiess prieks, ka aprakstu izmanojuši arī Korķu viesi, varbūt to paveikis arī Tu?

Valentīns

© "Korķi" +371 29239788
vija.kozlovska@gmail.com

Top.LV